Sarežģīts starts dzīvē
Kad Edgars piedzima, viņa māte bija pusaudze bez atbalsta sistēmas. Nespējot parūpēties par bērnu, viņa atstāja Edgaru bērnunamā, kad viņam bija dažas nedēļas vecs. Tā sākās Edgara ceļojums cauri dzīvei bez ģimenes mīlestības.
“Manas agrīnās bērnības atmiņas ir miglainas,” stāsta Edgars. “Atceros, ka mēs, bērni, vienmēr alkām pēc kāda pieaugušā uzmanības. Audzinātājas mūs baroja un apģērba, bet sirds siltums trūka.” Lai gan apstākļi bērnunamā bija pietiekami labi, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, emocionālās vajadzības bieži palika nenokārtotas.
“Mēs izlikām mutītes pēc brokastīm, lai dabūtu vēl pa cepumam, jo gribējās justies īpašiem, ja ne citādi, tad vismaz ar papildu gardumu,” atminas Edgars. “Vakaros raudāju, līdz aizmidzu, ilgojoties pēc mammas, kādu es nepazinu.”
Cerība un vilšanās
Kad Edgaram palika septiņi gadi, viņu adoptēja kāda ģimene no Rīgas. “Cerēju, ka beidzot būs mana īstā māja,” viņš teic. Diemžēl adoptētāji izrādījās vardarbīgi pret Edgaru, bieži vien soda vai iebiedēšanas nolūkos. Pēc diviem gadiem Edgara adoptētāji atteicās no viņa un nogādāja atpakaļ bērnu namā. Šī trauma nostiprināja Edgara bailīgumu un neticību, ka kāds viņu patiesi varētu mīlēt.
Atgriežoties bērnunamā, Edgars sabruka emocionāli, taču apkārtējie audzinātāji un psihologs palīdzēja pakāpeniski atgūties. Lai gan uzticēšanās pieaugušajiem vairs nebija tik viegli, Edgars sāka apzināties, ka ne visi ir kā viņa vardarbīgie adoptētāji.
Interese par mācībām kā glābiņš
Vienīgā Edgara cerības zīme jaunajā realitātē bija viņa aizraušanās ar matemātiku, datorzinātni un citām eksaktām zinātnēm. Edgars stundām varēja lasīt grāmatas par astronomiju, robotiku vai vides zinātni, pilnībā iegremdējoties mācībās un uz laiku aizmirstot savu sāpīgo pieredzi.
Skolotāji ātri pamanīja Edgara talantu un sāka mudināt viņu padziļināti pievērsties mācībām, piedāvājot papildu materiālus, konsultācijas un iespējas piedalīties mācību olimpiādēs. Tas ļāva Edgaram attīstīt prasmes un iegūt atzinību, kas darīja nākotni mazliet spožāku.
Svarīgs posms – atbalsts un virzība uz priekšu
Lielu atbalstu Edgaram sniedza arī brīvprātīgie no biedrības “Pumpurs”, kas palīdz bērniem no maznodrošinātām ģimenēm. Kopā ar Edgaru un citiem bērnunamiem audzēja dārzeņus, veica dažādus mākslas projektus un pavadīja laiku sarunās par nākotni.
“Tas lika justies vajadzīgam un novērtētam,” stāsta Edgars. “Viņi man iemācīja domāt pozitīvi un ticēt, ka varu gūt panākumus dzīvē, neraugoties uz manu pagātni.”
Sasniedzot 15 gadu vecumu, “Pumpura” brīvprātīgie palīdzēja Edgaram sagatavoties iestājeksāmeniem Rīgas Tehnikuma programmēšanas nodaļā. Iestājoties tehnikumā, Edgars jau bija krietni pašpārliecinātāks par savām spējām un centīgāks virzīties uz saviem mērķiem.
No tehnikuma līdz savam uzņēmumam
Pēc programmēšanas tehnikuma beigšanas ar izcilību Edgaram vairs nebija šaubu, ka viņa nākotne ir saistīta ar IT nozari. Viņš sekmīgi iestājās Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātņu fakultātē.
Universitātes gados Edgars ieguva vairākus tuvas draudzības ar domubiedriem, kas arī dega par programmēšanu. Kopīgu ideju un centības vadīti, trešajā kursā viņi noformēja uzņēmumu, kurā strādā joprojām. Šobrīd ir pagājuši jau divi gadi, kopš uzņēmuma dibināšanas, un tas piedzīvo stabiliu izaugsmi.
“Mani kompānijas biedri ir kļuvuši par man ģimeni, kādu vienmēr ilgojos,” stāsta Edgars. “Kaut es joprojām cīnos ar uzticības problēmām un bažām par nākotni, tomēr šie cilvēki manī ieaudzina pārliecību un paļāvību.” Edgars cer, ka drīz viņa uzņēmums varēs paplašināties, nodrošinot vēl vairāk darbavietu gan viņa draugiem, gan, iespējams, arī kādam no “Pumpura” audzēkņiem.
Iedvesma citiem
Neraugoties uz izaicinājumiem, kurus nesusi bērnunama un bez vecāku mīlestības augšanas pieredze, Edgars lepojas ar saviem sasniegumiem līdz šim. Viņš tiecas palīdzēt un iedvesmot arī citus bērnus no līdzīga fona, daloties savā veiksmes stāstā. Edgars ar savu piemēru pierāda, ka neraugoties ne uz kādiem dzīves apstākļiem vai traumām, cilvēkam vienmēr piemīt spēks cīnīties un virzīties uz priekšu.
